Pernigeles krogs
Baznīckrogs
Jelgavkrogs
Krogs Jelgavkrastos
Liepupes krogs
Krogs šai Vidzemes vietā stāv liels un nesatricināms kopš senseniem laikiem.
Darbojies vienmēr – ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem neskaitāmu karu, sērgu un postu gados. Daudz visādu ļaužu ik dienas un naktis, gadsimtiem ritot, maisījies Pernigeles krogū pie baznīcas un ceļu krustiem. Daudz jaunu ziņu atnests un aiznests, un dažādu dziesmu dziedāts visās Baltijā zināmās valodās.
1467. gadā pirmoreiz minēts rakstos: “Kroch zu Pernigel…”. Jau 14. gadsimtā te apkārtnē dibinātas muižas – Pernigele, Sussika, Dunte. Tad novadu pārvaldīja Sander Perneyögel, iespējams no lībiešu vadoņiem cēlies. Lībiešu valodā pärn – liepa, joug – upe, strauts. T.i. – Liepu upe – Liepupe. Vietas nosaukums cauri laikiem saglabājies. Apvidus kādreiz plaša lībiešu novada Metsepole daļa un netālais pilskalns bieži vien vedinājis domāt – vai tik Liepupe nav pats centrs?
1322. gadā izveidota Liepupes draudze – Pernigel Kirchspiel -, noteiktas robežas, celta pirmā baznīca. 1372. gadā dibināta mācītājmuiža.
Krogus ierīkot un turēt tiesības bija tikai muižai. Un kā lai neizmanto iespēju te – pie baznīcas, pie upītes, kur zarojās sen lībiešu, igauņu, letgaļu, vikingu, leišu, sakšu un citādu iestaigāti, jāti un braukti kara un tirgus ceļi uz Rīgu, uz Pērnavu, uz Rūjienu, Limbažiem, Cēsīm, Valmieru.
Par krogus izskatu grūti teikt. Domājams, guļbūves cirtnis ar salmu jumtu, vienu – divām telpām. Tādu pat atsevišķu vai piebūvētu stadulu zirgiem, ratiem. Varēts pirkt alu, maizi, sienu, salmus, auzas; pārnakšņot.
Zviedru laiku rakstos 1624. gadā atzīmēts: “Krogs atrodās Galgawciemā (no tā šīs vietas nosaukums Jelgava = Jelgavkrasti).
Krodzinieks ir Jurgens. Viņam 1 zirgs, 2 govis.
1744. gadā Jelgavas ciemā no kādreiz apdzīvotām 6 sētām joprojām 4 tukšas, lai gan pēc Ziemeļu kara un mēra pļāviena 33 gadi apkārt. Bet krogus darbojās. Krodziniekam Jānim ir dēls, meita, zirgs un govs, izkroģē 30 mucas muižā brūvēta alus.
Tais gados muižas uzsāka plašu degvīna dedzināšanu. No Miķeļiem līdz Jurģiem viscaur laukos kūpēja brūži. Arī Pernigelē. Un latvieši radinājās pie ugunsvīna – iz tā kunga rudzu laukiem.
Krodzinieks Jānis pirms 4 gadiem, šķiet, pieredzēja īstus alus plūdus. Kā ne – baznīcā laulājās brīvkungs fon Minhauzens ar kaimiņmuižas grāfieni Jakobīni fon Dunten. Pēc tam brīvkungs laikam būs uzsaucis zemniekiem krogu – dzer cik jaudā! Un muzikanti ar dūdām un ģīgām lai spēlē!
Alus plūda un brendiņš tecēja. Krogus Vidzemes laukos cēla arvien jaunus. 1860. gadā reģistrēti 2413 krogi. Pernigeles draudzē – astoņi, lielākais ir Jelgavkrogs: “Uz laukakmeņu pamatiem no aptēstiem baļķiem ar dakstiņu jumtu”. Ka krogs šāds ir jau ilgi, norāda piebilde – “Nepieciešams remonts”. Pie krogus vēl palīgēkas. Apaļbaļķu guļbūves ar salmu jumtiem – klēts, kūts un veca rija. Krodziniekam izmantošanā 3,40 desetinas aramzemes, 3,40 desetinas pļavas.
Ienesīgākais gadalaiks krogum – rudens un ziema. Dzērieni dažādi, bet vairums ļaužu cienīja parastos – alu un degvīnu. Stops degvīna maksāja ap 20 kap., stops alus ap 2 kap., pudele alus – 4 kap. Netrūka smalkāku dzērienu: ķiršu un citronu degvīns, pomerancis, ķimelis, balzāms, šeļķins (liķieris). Un tabaka, papirosi, cigāri, tēja, kafeja, konfektes, etiķis, dažādas uzkodas – desas, kliņģeri. Dzērienus mērīja stopā, pusstopā, kortelī, puskortelī, 3 kapeiku mērā – 1/16 stopa.
Vismaz kopš 1860. g. pie Jelgavkrogus ir veikals – bode, kur tirgoja zemniekiem un zvejniekiem vajadzīgās preces: parastos zābakus un ūdenszābakus, juhtādu, pīpju galvas, tabakdozes, cukurgalvas, sāli, sveces, petroleju. 1. oktobrī krogus tuvumā notika gadatirgus.
No Jelgavkroga nepaēdis, nepadzēris neaizgāja. Ja spēja maksāt. 1913. gada janvārī trīs vīri “esot saindējušies no uzkožamiem”. Izrādījās citādi: “šīs personas bij jau švunkā, kad no cita kroga iegriezās Jelgavā un te nodzēra 3 dučus alus un brūķēja vēl citus dzērienus, noēda 66 vārītas desas un 2 mārciņas apžāvētas, labu tiesu kliņģeru un sinepju, beigās vēl ēda nēģus…” Sevi nežēlojot ieturējās vīri.
1896. gadā veco krogu pārbūvē, faktiski uzceļ jaunu – no ķieģeļiem un laukakmeņiem. Ap 1910. gadu ugunsgrēks ēku izposta. Ko nu? Limbažu avīze “Auseklis” 1912. gada 30. novembrī ziņo: “No Liepupes. Kroga iesvētīšana. Nodegušā Jelgavas kroga vietā tagad uzbūvēts jauns, kura otrajā stāvā ierīkota zāle priekš izrīkojumiem. 25. novembrī Liepupes mūzikas un dziedāšanas biedrība skolotāja Cimdiņa vadībā šajā krogā sarīkoja masku balli, piedevām uzvedot arī viencēliena ludziņu “Vienam jāprecas”.
20. gadsimts Liepupes draudzē sākās ar rosīgu saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Krogus nepalika nomaļš. Garām gāja un brauca lejā uz Jūrmalu arvien tālāki iekšzemes ļaudis. Arvien vairāk. Sevišķi vasarā. Un kā nepiestāsi, ja tik aicinoši žibina logi, ja skursteņi kūpina cepešu garšu un nule pārbraukušie kuģenieki dārgus cigārus – atrādās dzimtajā krastā.
Te jūrmalā jau kopš 1817. gada ir smalkiem peldu viesiem no Rīgas un Limbažiem vasaras mājas. Vēl nesen būvēja zēģelniekus, bet tagad garš steķis tālu sliecas dziļumā. Un steķa galā tvaikonis Neubad. 1908. gada pavasarī sācis regulāru satiksmi ar Rīgu. Vienu dienu turp, otru atpakaļ.
Jūra viļņo un dzīve viļņo. 1913. gada vasarā daudz izrīkojumi pie pilnas bufetes un krogus notikuši Liepupē: piecas zaļumballes, divas teātra izrādes, viens garīgs koncerts, viens priekšlasījums, un viena viesu izrāde. Un noteikti daudz kāzu, kristību.
Bet tūlīt jau sākās: kari, revolūcijas un jukas. Krogs, liels un nesatricināms kā vidzemnieku zēģelkuģis, izpeldēja cauri.
1930. gados dēvēts – 2. šķiras traktieris Jelgavkrastos. Īpašnieks Barbara Čižiks. 1940. gada adresu grāmatā – 1. šķiras traktieris. Krodzinieks Kārlis Krūzkops. Pēc pēdējā kara krogū patērētāju biedrības bufete, tad smalkāk – kafejnīca.
Rekonstruēts 1999. – 2000. g.
Traktieris Pernigele ar viesnīcu, muzikantiem sest-dienās un svētdienās, un dančiem, plašu ēdien-dzērien klāstu un neapjaustām, bet piepildāmām iespējām!
Nebrauc garām!
Ir šitais krogs atkal vaļā ar plašām durvīm dienvidgalā. Pats garākais un labākais no Ainažiem līdz Rīgai. Gar jūru lauku klusumā vien seko ceļa stīgai…
No Rīgas – 55 km. No Saulkrastiem – 25 km. No Salacgrīvas – 33 km. No Ainažiem – 46 km. No Limbažiem – 22 km. No Valmieras – 71 km. No Cēsīm – 70 km. No jūras – 2 km. No Helsinkiem, Stokholmas, Berlīnes, Londonas – nedaudz vairāk.
Laipni lūdzam katrā gadalaikā, katrā stundā!
Apkārtnē daudz interesanta!
Baznīca no 1783. gada. Mācītājmuižā 1788. – 1792. g. dzīvoja Garlībs Merķelis; draudzē pieredzētais rosināja rakstīt “Latviešus”. Kapsēta kopš zviedru laikiem – seni čuguna, marmora, granīta krusti, savdabīgi pieminekļi ir dzimtu hronikas. Pilskalns Liepupes stāvkrastā. Duntē vecajā ceļmalas krogā pasaulē vienīgais muzejs Minhau-zenam. Limbaži – vecpilsētā jaušama 13.-14. gs. elpa un Hanzas savienības gars. Salacgrīva – reiz bīskapa Alberta pils un osta, joprojām rosīga, bet klusa svaigos vējos pilsētiņa lašiem, nēģiem pilnas upes krastos.
Ja gribi brīvību līdz apvārsnim un vientulību, un debesis, un milzu akmeņus no lielā šļūdoņa, un klintis – jūrmalā no Duntes līdz par Vitrupei tas ir. Un saulrieti – vienmēr cits, vienmēr no jauna kā atklāsme…
Neparastais ir visur tālāk un blakus. Vien turi acis plati, kad pasauli ap sevīm skati!